|
Treneri un stereotipi
Anatolijs Kreipāns
Kopš Aleksandra Starkova atgriešanās Latvijas futbola izlases galvenā trenera amatā komandas sastāvā ir notikusi - pēdējā laikā - tikai viena būtiska pārmaiņa - uzbrukumā spēlē Artjoms Rudņevs. Pārējo parādīšanās ir vai nu epizodiska vai apstākļu spiesta. Jaunu spēlētāju iesaistīšana izlases rindās reti kad ir masveidīga, taču ne jau tikai tāpēc Aleksandram Starkovam vai kādam citam pašmāju trenerim mūsu mazajā futbola saimniecībā ir tālu līdz Garija Džonsona un it īpaši Revaza Dzodzuašvili rīcībai jaunu spēlētāju iesaistīšanai izlases rindās.
Nevajag tikai pārprast un uzreiz sākt lasīt starp rindām - tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Latvijas izlasei vajadzīgs ārzemju treneris un ka Aleksandru Starkovu jānomaina. Mūsu futbola saimniecība ir diezgan maza, te cits citu labi zina un tas reizēm ir viens no lielākajiem mīnusies - gadu gaitā vietējiem treneriem attiecībā uz spēlētājiem izveidojas dažādi stereotipi, rodas viedoklis, ko nav tik viegli mainīt un tam nereti ir mazs sakars ar konkrēta spēlētāja rādīto sniegumu. Ārzemju trenerim ir pilnīgi vienalga, kāpēc un uz kuru klubu kāds ir aizgājis, ārzemju treneri neintresē dažādas vietēja mēroga aizkulises un to vēsture, viņam svarīgs ir tikai spēlētāja sniegums un viņa māka atrasties komandā, pakļaut savas vēlmes tās interesēm. Pārējais - otršķirīgs vai pat nesvarīgs. Futbola kuluāros, piemēram, jau labu laiku runā, ka Alekseju Višņakovu neaicina izlasē galvenokārt tāpēc, ka viņš savulaik aizgāja no "Skonto" uz Ventspili. Ja futbolistu, kurš spēlē vienā no valsts spēcīgākajiem klubiem un kuram tajā ir svarīga loma, pat neaicina uz izlases treniņiem (turklāt vēl malējo pussargu deficīta apstākļos!), tad, gribot negribot, šādai versijai jāsāk ticēt. Ja vieniem vieta izlasē ir gandrīz vai garantēta neatkarīgi no spēlēšanas vai nespēlēšanas un no snieguma laukumā, tad citi var būt starp labākajiem LMT virslīgas spēlēs, taču netiek aicināti pat uz izlases treniņiem. Sniegums LMT virslīgas čempionātā vieniem nav kritērijs, bet citiem - ir gana labs kritērijs vai pat augstāks kritērijs nekā, piemēram, labs sniegums Polijas virslīgā vai MLS čempionātā okeāna otrā krastā. Treneriem dažkārt patīk kritizēt tiesnešus par tā sauktajiem dubultstandartiem, vērtējot slavena, pazīstama un mazpazīstama spēlētāja pārkāpumus, taču dubultstandarti piemīt arī treneriem pašiem. Pārāk maz mūsu ir un pārāk labi mēs cits citu zināms, pārāk stipri no tā ietekmējamies. Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ilgi neparādījās neviens sportiskā ziņā veselīgi ambiciozs pašmāju treneris, kurš gribētu pierādīt, ka viņš, piemēram, var kļūt par labāku treneri nekā Starkovs, ka viņam ir interesantas idejas un ka viņš ne tikai alkst tās īstenot, bet jau jau sācis tās īstenot.
Savulaik daudzi smējās, bet citi rādīja ar pirkstu pie deniņiem, kad Revazs Dzodzuašvili nolēma 19 gadus veco Māri Verpakovski, kurš nebija pat U21 izlases pamatsastāvā, ne tikai paņemt nacionālajā izlasē, bet arī ielika viņu sākumsastāvā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē 1999. gada 9. jūnijā Grieķijā. Dzodzuašvili aicināja izlasē vēl arī citus spēlētājus, kurus pirms viņa neredzēja vai tikai paretam atcerējās - Ivanovu (no Rēzeknes), Volosanovu, Rinku, Poļakovu, Lukaševiču, Novikovu, Molotkovu, Žižmanovu (arī spēlēja jau minētajā mačā Grieķijā!) , A.Lobaņovu, atgriezās izlasē Draguns... Viens savu iespēju izmantoja, cits - neizmatoja, tas jau pirmām katram bija atkarīgs katra paša, taču tāda iespēja un ne reizi vien tika dota. Garijs Džonsons paņēma izlasē Vucānu, Vaņinu, Soloņicinu, Pašinu, Pelci... Droši vien, ka šos un varbūt vēl citus spēlētājus būtu paņēmuši izlasē - vismaz uz Baltijas kausa izcīņu vai treniņspēlēm februārī - arī pašmāju treneri, taču sliecos domāt, ka diezin vai tā būtu noticis. Nereti jāsāk gandrīz vai meklēt kaut kādas "zemūdens klintis", lai saprastu, kāpēc vienam ir stabila vieta starp izlases kandidātiem, bet citu izlases treneri izliekas neredzam. Piemēram, jau kuro sezonu viens no labākajiem malējiem pussargiem LMT virslīgā ir Valerijs Afanasjevs, taču vai viņam tika dota iespēja sevi apliecināt izlasē? Nav viņš vairs tā sauktais jaunais un perspektīvais, tagad tālākā nākotnē ar viņu patiešām varbūt vairs nevar rēķināties. taču viņš arī neparādījās ne vakar vai šodien un viņa piemērs nav vienīgais.
Apsveicama ir treniņspēļu rīkošana izlases un tās tuvāko vai nedaudz tālāko rezervju starpā, taču vismaz pagaidām neizskatās, ka arī šajās spēlēs novērotais un vēlāk privātās sarunās dzirdētais pozitīvais atsevišķu "rezervistu" snieguma vērtējums ir kritērijs - sak, izlases spēlētājiem neesot bijis īsta stimula, dažiem ir nelieli savainojumi un tāpēc sevi jāpietaupa (tāpēc, ka vieta sastāvā taču tik un tā garatnēta?) u.tt. Kāpēc tad tādas spēles vispār ir jārīko? Starkovam nedrīkst pārmest sava kluba "Skonto" lobēšanu, vēl vairāk - izlasē vajadzētu sākt iesaistīt un ļaut arvien vairāk sevi apliecināt ne tikai treniņspēlēs vēl arī Maksimenko, Rodem, Dubram, Turkovam, Ikstenam un varbūt vēl kādam, taču nedrīkst arī tik ļoti pieturēties reiz izveidotiem stereotipiem. Citādi izlase reizēm jau sāk atgādināt draugu pulciņu, kurā svešajam no malas iekļūšana ir liegta vai arī tam nepieciešams "izdienēšanas laiks".
Nekad laikam nevienā zemē un nevienā sporta spēlē nebūs tādas izlases, kuras sastāvu līdzjutēji negribētu koriģēt, kuras sastāvs būtu pilnīgi visiem pieņemams. Atcerēsimies kaut vai Kanādas hokeja izlases sastāvu Vankūveras olimpiskajās spēlēs un diskusijas ap to kopš sastāva nosaukšanas dienas un līdz pat olimpiskajam turnīram. Tas viss ir tikai normāli. Ir tikai gluži vienkārši jācenšas padarīt arī "parastajiem mirstīgajiem" skaidrākus kritērijus un apstākļus, kuru dēļ izvēle ir tieši tāda nevis žurnālistu vēlmi to uzzināt jāuztver gandrīz vai kā apvainojums vai neuzticības izteikšana. Arī tas, starp citu, ir viens no daudzu treneru attieksmes stereotipiem, no kura novēlu pēc iespējas ātrāk tikt vaļā.
|
Login
Register
FAQ
Search
, spēku ziņā domāju, ka Latvija ir diezgan stiprāka