Metalfans

'Futbols pilsētā': Liepājas futbola vēsture (1.daļa)

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.

Neatkarīgajā Latvijas Republikā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados futbolā tikai viena provinces komanda spēja regulāri kā līdzvērtīga cīnīties ar Rīgas labākajām futbola vienībām. Šī komanda bija Liepājas "Olimpija", taču Liepājā šajos gados pastāvēja arī vairākas citas pieminēšanas vērtas komandas. Par Liepājas futbolu, protams, var rakstīt veselas grāmatas, bet šeit sniegsim tikai īsu ieskatu tā nozīmīgākajos notikumos.

Gluži kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, Liepājā futbolu sāka spēlēt jau pirms Pirmā pasaules kara. Un līdzīgi kā citviet (ar izņēmumu Rīgā), arī Liepājā futbols šajos laikos parādījās epizodiski un tika uzskatīts par diezgan eksotisku sporta veidu. Viss izmainījās līdz ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu.

Jau 1920.gadā savu futbola komandu izveidoja futbola entuziasts Baumanis, kura rīcībā bija svarīgākais futbola komandas pastāvēšanas elements - vēl no pirmskara laikiem saglabājusies bumba. Baumaņa komandas ievērojamākais spēlētājs bija Rūdolfs Kronlaks. Divdesmito gadu sākumā Liepājā izveidojās divas nopietnas futbola komandas - LNJS Liepājas nodaļas vienība un "Olimpija". Sporta biedrības "Olimpija" futbola sekcija tika izveidota 1922.gada rudenī, lielā mērā pateicoties A.Buša aktivitātei. "Olimpijai" diezgan drīz pilnā sastāvā pievienojās arī Baumaņa komanda un jau 1922.gada rudenī Aizputē tā aizvadīja pirmo spēli. Šajā "Olimpijas" sastāvā līdzās Kronlakam spēlēja vēl vairāki vēlākos gados labi zināmi Liepājas futbolisti - Dudaņecs, Blūzmanis, Kuļešs, Sērdienis, Pikols un citi. 1923.gadā notika pirmā provinces meistarība un tajā LNJS ar 2-1 vispirms ar pārspējot "Olimpiju", bet tad uzvarot arī Jelgavas Kurzemes riteņbraucēju biedrības futbolistus ieguva provinces meistara titulu un tiesības spēlēt pret Rīgas meistaru - "Ķeizarmeža" futbolistiem. Šajā spēlē skaidri tapa redzama atšķirība starp Rīgas un Liepājas futbola spēku samēriem divdesmito gadu sākumā. Proti, "Ķeizarmeža" vienība, kas spēli sāka vien deviņu futbolistu sastāvā, sagrāva provinces čempionus ar rezultātu 4-0.

1923.gadā izcīnītais provinces meistara tituls LNJS komandai tā arī palika vienīgais vērā ņemamais sasniegums, bet "Olimpijai" tikām tā bija vienīgā reize, kad tā kādam atdeva pilsētas labākas komandas titulu. Nākamajā gadā Liepājas vadošo komandu savstarpējā spēlē ar 3-0 pārāka izrādījās "Olimpija", turklāt tolaik tās pārliecinošā uzvara tika uzskatīta par sensāciju, jo LNJS joprojām tika uzskatīta par spēcīgāko pilsētas futbola vienību. Tomēr provinces meistara titulu "Olimpija" arī 1924.gadā vēl iegūta nespēja - sīvā cīņā pret Cēsu viesīgo biedrību tika piedzīvots zaudējums ar 0-1. "Olimpijas" rindās šajā laikā jau spēlēja vairāki futbolisti, kas vēlāk tika gan pie spēlēm Latvijas izlasē, gan vairākiem Latvijas čempionu tituliem. Viņu vidū izcēlās aizsargs Balodis, pussargi Rūdolfs Kronlaks, Harijs Pikols un Kārlis Tīls, kā arī uzbrucēji Ludvigs Dudaņecs un Roberts Blūmentāls. Labs bija arī komandas vārtsargs K.Lērums, pirmais no labajiem Liepājas futbola vārtsargiem.

1925.gadā "Olimpijai" padevās pirmais provinces meistara tituls un komanda nopietnu pretestību izrādīja arī Rīgas meistariem - Rīgas futbola klubam. Iepriekšējā gada liepājnieku pāridarītāji cēsinieki tika sagrauti ar 7-0 (četri vārti deviņpadsmitgadīgā Friča Dambrevica kontā), bet RFK uzvaru ar 4-3 izrāva vien pagarinājumā. Turklāt pamatlaikā liepājnieki divreiz rezultātā bija izvirzījušies priekšā (pēc Blūzmaņa un Pikola gūtiem vārtiem), bet papildlaikā Lērumam izdevās atvairīt Alberta Šeibeļa izpildīto vienpadsmit metru soda sitienu.

Nākamajā gadā Liepājas futbols izpelnījās atzīšanu arī no Latvijas izlases sastādītāju puses, kurā debitēja uzreiz septiņi "Olimpijas" futbolisti - Dudaņecs, Pikols, Tīls, Blūzmanis, Blūmentāls, Dambrēvics un Feldbergs. Kurzemē "Olimpijai" atkal konkurentu nebija, taču Latvijas čempionāta finālturnīrā, kurā piedalījās visu novadu turnīru uzvarētāji un Rīgas meistars, pret RFK tika piedzīvots smags zaudējums ar 0-4. "Olimpija" šajā gadā aizvadīja arī pirmās starptautiskās spēles - pret Tallinas "Kalev" un Tilzites "Lithuania".

1927.gadā tika izveidota Latvijas futbola Virslīga, apvienojot labākās Rīgas un provinces komandas. Faktiski gan šajā četru komandu divu riņķu turnīrā provinci pārstāvēja vien "Olimpija", un jāatzīst, ka pārstāvēja vairāk nekā veiksmīgi. Astoņās cīņās "Olimpija" guva septiņas uzvaras un vien pret turnīra pastarīti - Rīgas "Amatieri" liepājnieki bez spēles atdeva divus neko neizšķirošus punktus. Līdz ar to "Olimpija" kļuva par pirmo provinces komandu - Latvijas meistarvienību un vienlaicīgi par pirmo Virslīgas uzvarētāju. "Olimpijas" rindās par pirmā čempionu titula ieguvējiem kļuva K.Minsterjānis, H.Pikols, E.Feldbergs, O.Īlens, A.Stankus, R.Kronlaks, K.Tīls, J.Matušonoks, R.Blūmentāls, V.Žins, L.Dudaņecs, L.Kuļikovskis, F.Dambrēvics, Ž.Būmeistars, F.Laumanis. Voldemārs Žins šajā gadā kļuva par pirmo liepājnieku, kam bija izdevies gūt vārtus Latvijas izlases rindās (viņš guva trīs vārtus spēlē pret Lietuvu). Jāatzīmē, ka pirmos Virslīgas uzvarētājus trenēja ārzemju treneris - Villijs Malošeks no Austrijas (viņš citos gados strādāja arī ar Latvijas valstsvienību un RFK), bet nākamos divus titulus komanda izcīnīja cita austrieša - Bruno Zingera vadībā.

1928.gadā Virslīgā debitēja otra Liepājas komanda - LNJS. Tās starts Virslīgā padevās vienkārši fenomenāls - pirmajās divās spēlēs jaunā komanda pārspēja abas vadošās Latvijas komandas - RFK un "Olimpiju". LNJS uzbrukumā fenomenāli darbojās Fricis Laumanis (pārgājis no "Olimpijas"), Blūzmanis, Kuļikovskis (arī bijušie "olimpieši") vārtsargs Matuns un pussargs Osis. Pirmajā čempionāta aplī LNJS un "Olimpija" izcīnīja dalītu pirmo vietu, bet otrā turnīra puse visu salika pa vietām - "Olimpija" ar četrām uzvarām kļuva par Latvijas čempionvienību, bet LNJS četri zaudējumi to atbīdīja uz pēdējo vietu turnīra tabulā. Pārspēlē par vietu virslīgā LNJS piekāpās Rīgas ASK futbolistiem un ar to faktiski arī beidzās stāsts par LNJS futbola komandu. Iespējams, ka lielākā loma tam bija tajā, ka pēc pirmā riņķa "Olimpijā" bija atgriezies Laumanis. "Olimpijas" rindās šajā sezonā debitēja vārtsargs Harijs Lazdiņš, bez kura turpmākajos gados šo komandu pat iedomāties nebija iespējams, tāpat labi sevi parādīja uzbrucējs J.Škinčs.

Vēl trešo gadu pēc kārtas "Olimpijai" izdevās izcīnīt Latvijas meistara godu 1929.gadā, taču jaunā desmitgade Liepājas futbolam atnāca ar grūtākiem laikiem. Divus gadus pēc kārtas "Olimpija" Virslīgā ieņēma otro vietu aiz RFK, bet 1932.gadā "Olimpija" pirmo reizi savā vēsturē netika pat republikas labāko komandu trijniekā. Šajā gadā soli no Virslīgas apstājās Liepājas drāšu fabrikas komanda, kas izšķirošajā spēlē piekāpās Rīgas ebreju komandai "Hakoah". Drāšu fabrikas komandas, kuru vadīja bijušais "Olimpijas" treneris Bruno Zingers, rindās savu karjeru uzsāka vēlākais Latvijas izlases uzbrucējs Jānis Dobelis.

Pēc trīs tukšajiem gadiem atkal veiksmīgs Liepājas futbolam bija 1933.gads. "Olimpijai" izdevās atgūt Latvijas čempionu titulu, bet Liepājas ASK - iekļūt Virslīgā. Tituls "Olimpijai" nenāca viegli - vien pēdējā spēlē pret Rīgas "Union" A.Ķikuta gūtie uzvaras vārti atnesa titulu Liepājas komandai. ASK aizcīnīties līdz Virslīgai palīdzēja vairāki pieredzējuši spēlētāji, tai skaitā Fricis Laumanis un Jānis Matušonoks, kā arī F. Kļava un K.Kļava, J.Dobelis, Batorins un bijušais JKS spēlētājs Roberts Baumanis.

Un tad nāca atkal viena pilnīgi katastrofāla sezona. "Olimpija" Virslīgā atkal ieguva ceturto vietu, ASK sezonas vidū praktiski izjuka, bet Drāšu fabrikas komanda zaudēja Rīgas "Universitātes sportam" spēlē par tiesībām ieņemt ASK zaudēto vietu Virslīgā. Nākamā divu Liepājas komandu dalība Latvijas augstākajā līgā tika pieredzēta vien padomju laikos.

Gadu vēlāk "Olimpija", kuras sastāvā pamazām ienāca jauna futbolistu paaudze - J.Dobelis, V.Ziņģis, P.Jurčenko un citi, čempionātā bija otrā, bet 1936.gadā atkal spēja iegūt čempionu titulu, turklāt sezonas garumā nezaudējot nevienā spēlē. Par spīti trīs vadošo komandas uzbrucēju (Jānis Dobelis un Fricis Kaneps - uz RFK, Aleksandrs Stankus - uz Rīgas ASK) aiziešanai, arī nākamajā - 1937./38. gada sezonā Latvijas čempione bija "Olimpijas" komanda, kuru sastāvs bija papildinājies ar Hariju Lēvenšteinu, V.Apsēnu, E.Freimani, kuldīdznieku A.Krišjānovu, R.Heiblihu un Ernestu Ziņģi. Tikām Liepājas ASK atkal cīnījās par vietu Virslīgā, bet pēdējā spēle pret Rīgas "Kružoku" beidzās ar katastrofu - 1-8.

1939.gadā "Olimpija" ieguva savu pēdējo Latvijas čempiona titulu, taču Latvijas kausu iegūt atkal jau neizdevās - kausa finālā ar 5-1 pārliecinošu uzvaru guva RFK. Pēdējā neatkarīgās Latvijas Virslīgas sezonā "Olimpija" atkal ieguva otro vietu.

Sekoja okupācijas, bet futbolu Liepājā tās neapturēja. Jau 1940.gada 7.jūlijā "Olimpija" aizvadīja spēli pret Sarkanās armijas futbolistu vienību un 4000 skatītāju priekšā guva ļoti pārliecinošu uzvaru ar rezultātu 7-3.

Pēc sezonas noslēguma atbilstoši padomju tradicionālajām metodēm Liepājas sporta organizācijas tika izformētas un aizstātas ar padomju sistēmai atbilstošām - Dinamo, Daugavu un Spartaku. 1941.gadā līdz ar okupācijas varu maiņu "Olimpija" tika atjaunota un sākot ar 1942.gadu atkal piedalījās Latvijas čempionātā. Tiesa - bez sava līdzšinējā trenera. Oto Fišeru ("Olimpijas" treneris no 1936.gada sezonas, viņa vadībā komanda izcīnīja trīs čempionu titulus) vācieši nošāva. Abās izspēlētajās kara laika sezonās "Olimpija" čempionātā ieņēma otro vietu, tāpat Latvijas kausa finālā tika piedzīvots zaudējums pret Rīgas ASK (pirmajā spēlē uzvarēja liepājnieki, otrajā un trešajā - rīdzinieki).

Vairums pēdējo gadu "Olimpijas" spēlētāju kļuva par kodolu pēc kara izveidotajai Liepājas "Dinamo" komandai, kam bija lemts turpināt Liepājas futbola spožās tradīcijas.

Nobeigumā būtu nepieciešams uzskaitīt futbolistus, kas ar savu ilggadīgo sniegumu Liepājas futbola komandu rindās bija būtiskākie pilsētas futbola slavas kaldinātāji.

Ilggadīgākais "Olimpijas" spēlētājs bija Kārlis Tīls, kas tajā spēlēja no 1923.gada līdz pat "Olimpijas" galam 1944.gadā (un vēl vienu sezonu jau pēc kara). No 1927.gada līdz 1944.gadam par "Olimpijas" vārtu drošību rūpējās Harijs Lazdiņš. Lazdiņš un Tīls "Olimpijas" rindās ieguva visus septiņus Latvijas čempionu titulus. Par vienu titulu mazāk bija Fricim Laumanim, kas 1933.gadā, kamēr "Olimpija" ieguva titulu, Liepājas ASK palīdzēja iesoļot Virslīgā. Ludvigs Dudaņecs ar futbolu sāka nodarboties jau 1920.gadā, bet "Olimpijā" spēlēja no 1922.gada līdz 1938.gadam. Vairāk kā desmit gadus "Olimpijai" atdeva arī Rūdolfs Kronlaks un Roberts Blūmentāls. No uzbrucējiem galvenie "Olimpijas" balsti gadiem ilgi bija Fricis Dambrēvics, Aleksandrs Stankus, Voldemārs Žins, Nikolajs Voskoboiņikovs un Jānis Skinčs. Pēc atvadām no "Olimpijas" vēl ilgus gadus dažādās Liepājas komandās spēlēja Jānis Matušonoks.

Šis raksts nav pilnīgs Liepājas futbola vēstures apskats, bet tikai ieskats tajā. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.

2.daļa

Liepājas "Daugava", kas pirmajos pēckara gados bija spēcīgākā futbola komanda Latvijā, faktiski ļoti minimāli atšķīrās no pēdējo gadu "Olimpijas". Protams, ne visi futbolisti karu bija pārdzīvojuši, ne visi bija palikuši Latvijā, tomēr apgalvot, ka "Daugava" bija pilnīgi jauna komanda, būtu milzīgs pārspīlējums. V.Ziņģis, V.Sudmalis, A.Guzikāts, V.Apsēns, E.Ziņģis, A.Millers, P.Krūmiņš, R.Heiblihs un J.Novikovs "Olimpijas" rindās bija spēlējuši kara un pirmskara gados, vairums pārējo komandas futbolistu nāca no pārējām kara laikā spēlējušajām Liepājas komandām - "Ausekļa" un Drāšu fabrikas vienības. Liepājas futbola vecmeistaram Kārlim Tīlam uzņemoties trenera funkcijas un Valda Pultraka personā iegūstot lielisku vārtsargu, "Daugava" kļuva par neapstrīdamu Latvijas futbola flagmani. Divus gadus pēc kārtas - 1946. un 1947.gadā tā ieguva gan pirmo vietu Latvijas čempionātā, gan uzvaru Latvijas kausā.

Līdzās vecajiem "Olimpijas" bukiem "Daugavas" rindās nobrieda jaunā talantu paaudze - uzbrucējs Miervaldis Drāznieks, stabilais aizsargs Afanasijs Ptičkins un citi. Taču liepājniekiem nācās cīnīties ar pieaugošām sastāva problēmām - labākos futbolistus nosmēla Rīga tā sauktajām meistarkomandām "Dinamo" un "Daugava". Jau 1946.gadā Rīgā spēlēja Sudmalis, Apsēns un E.Jēgers, gadu Apsēns bija atpakaļ Liepājā, bet uz Rīgu bija aizdevušies Pultraks un Leons Freimanis. Nebija brīnums, ka 1947.gadā liepājnieku rindās laukumā nācās iziet arī Kārlim Tīlam (gandrīz 25 gadus pēc viņa karjeras "Olimpijā" sākuma!). Ja pirmos divus gadus "Daugavai" izdevās veiksmīgi pārvarēt sastāva iztrūkumus, tad 1948.gadā komanda sabruka (lielā mērā tādēļ, ka ar vārtsarga Lagzdas un aizsardzības balsta Ptičkina atdošanu Rīgai liepājnieki bija kļuvuši daudz vieglāk ievainojami aizsardzībā). Vienīgo mierinājumu Liepājas futbola līdzjutējiem sagādāja pilsētas otrās komandas - "Dinamo" - uzvara Latvijas kausā. Starp citu, tas bija viens no retajiem gadījumiem Latvijas futbola vēsturē, kad par kausa ieguvēju kļuva komanda, kas pat nespēlēja republikas augstākajā līgā. Sastāva ziņā šī "Dinamo" komanda gan bija pietiekami spēcīga - tās rindās spēlēja I.Rūja, Žanis Zviedris, Pēteris Jurčenko (arī viens no kādreizējās "Olimpijas" uzbrukuma piecinieka dalībniekiem).

Tā kā tomēr atsevišķi nedz "Daugava", nedz "Dinamo" ilgtermiņā konkurentspējīgas droši vien nebūtu kadru ierobežotības dēļ, pirms 1949.gada sezonas tās tika apvienotas rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" (kādreizējā Drāšu fabrika) paspārnē, izveidojot Liepājas "Sarkanā metalurga" komandu, kura nākošos 11 gadus bija neapstrīdama Latvijas čempionāta līdervienība.

Savas pastāvēšanas pirmajā gadā "Sarkanais metalurgs" trenera Agra Buša vadībā saviem konkurentiem Latvijas čempionātā neatstāja ne mazākās cerības. Čempionāta 22 spēlēs tas guva 121 vārtus (vairāk nekā otrā un trešā čempionāta komanda kopā), savos vārtos bumbu ielaižot vien 9 reizes (gandrīz trīs reizes mazāk nekā čempionāta otrā labākā komanda) un nezaudējot ne punkta, arī Latvijas kausa izcīņā tā ceļš līdz uzvarai bija vairāk nekā pārliecinošs (finālspēlē Rīgas "Spartaks" tika sagrauts ar rezultātu 4-0).

1950.gadā "Metalurgs" čempionātā ieņēma otro vietu un arī kausa finālā zaudēja savam principiālākajam pretiniekam - Rīgas Armijas virsnieku nama vienībai. Cīņas starp AVN un "Sarkano metalurgu" vairākus gadus bija visprincipiālākās Latvijas futbolā. Tajās emocijas kāpināja ne vien mūžīgā cīņa starp Rīgu un provinci, bet arī starp divām pilnīgi atšķirīgām pieejām. "Sarkanais metalurgs" bija gandrīz simtprocentīga liepājnieku komanda, kurā pat no citām Latvijas pilsētām futbolistu bija nedaudz (pirmajos gados tādi bija tikai Roberts Zvejnieks no Ventspils un Gunārs no Aizputes, vēlāk pievienojās dobelnieks Raimonds Dambis un vēl daži citi), tikām AVN bija padomju armijas komanda bez viena vienīga latvieša sastāvā. Jau 1946.gadā notika pirmās dūru cīņas starp AVN un vēl tolaik Liepājas "Daugavas" atbalstītājiem, bet kulmināciju šī pretestība sasniedza 1951.gadā.

Togad Latvijas čempionāts norisinājās vienā riņķī un tajā piedalījās vien sešas komandas. Savā starpā "Sarkanais metalurgs" un AVN nospēlēja neizšķirti, visus pārējos pretiniekus abas vienības pārliecinoši apspēlēja un līdz ar to notika pārspēle par Latvijas čempionu titulu starp šīm divām komandām. Pateicoties Gustava Zviedra neilgi pirms gūtiem vārtiem ar rezultātu 3-2 "Sarkanais metalurgs" Rīgā izcīnīja uzvaru un čempionu titulu par prieku lielajam skaitam no Liepājas atbraukušo līdzjutēju.

"Sarkanā metalurga" galvenais spēks neapšaubāmi bija komandas vienkārši fenomenāli spēcīgajā uzbrukumā. Labākais komandas vārtu guvējs bija Miervaldis Drāznieks, kas pretinieku vārtos Latvijas čempionātos kopsummā "ielādēja" 160 bumbas (un tas - par spīti tam, ka milzumlielu procentu vārtu gūšanas izdevību Drāznieks nespēja izmantot), taču vai E.Ziņģis ar 130 vārtiem būtu mazāk vērts? Un kur nu vēl brāļi Zviedri - Gustavs, Žanis un Arvīds. Viņu kopīgais guvums "Sarkanā metalurga" rindās bija vairāk nekā iespaidīgs - 16 izcīnīti čempionu tituli, 280 gūti vārti, turklāt vienā no sezonām brāļi Zviedri ieņēma visas trīs komandas rezultatīvāko spēlētāju ailītes. Aizsardzībā "Metalurgam" visus tā pastāvēšanas gadus bija viena pozīcija, kurā nemainīgi spēlēja viens un tas pats futbolists - Jānis Novikovs, kas varēja lepoties ar veseliem deviņiem Latvijas čempionu tituliem (spēlēt viņš sāka vēl "Olimpijas" rindās kara laikā) un "metalurgu" komandas rindās viņš bija arī nemainīgs 11 metru soda sitienu izpildītājs. Arī vārtsargs komandai bija nemainīgs - vienmēr par sevi pārliecinātais Ilmārs Rūja, kas komandas vārtus sargāja vairāk kā desmit gadu garumā. Pussargu līnijā tāpat bija savs "mūžīgais" spēlētājs - Harijs Feldmanis.

Kopumā laikā līdz 1959.gadam "Sarkanais metalurgs" izcīnīja veselus septiņus Latvijas čempionu titulus un četras uzvaras Latvijas kausā. Spēlētāju sastāvs pakāpeniski mainījās, pāris reizes nomainījās arī treneri - vispirms Buša vietā trenera pienākumus uzņēmās Ernests Ziņģis, bet tad - Afanasijs Ptičkins, taču "Sarkanais metalurgs" kā bija kopumā spēcīgākā komanda Latvijas čempionātā, tā tāda arī palika. Bija arī pāris neveiksmīgākas sezonas - it īpaši tāda bija 1955.gadā, kad gandrīz visi labākie "Sarkanā metalurga" spēlētāji tika iesaistīti Rīgas "Daugavas" rindās, formāli apvienojot "Metalurgu" ar Rīgas meistarkomandu, taču praksē tas nozīmēja vien to, ka "Daugava" šajā gadā Liepājas spēlētājus savās rindās varēja iegūt vēl vieglāk nekā citus gadus.

Beidzās stāsts par "Sarkano metalurgu" bez uzvarošas nots - 1959.gada čempionātā pārspēlē par pirmo vietu "Sarkanais metalurgs" papildlaikā piekāpās Rīgas RER vienībai. Šī spēle gan iezīmējās ar vienu no skandalozākajiem notikumiem visā Latvijas futbola vēsturē. Proti, spēles papildlaikā RER soda laukumā bumbu ar roku bija skāris kāds Rīgas komandas spēlētājs un liepājnieki jau gaidīja tiesneša svilpi par 11 metru soda sitienu, bet svilpe neatskanēja, toties rīdzinieku uzbrucējs, neviena netraucēts, šķērsoja visu laukumu un bez pretestības guva uzvaras vārtus. Nākamajā gadā Liepājas komanda ieguva tiesības spēlēt PSRS čempionātā un saukties par meistarvienību, bet nākamo Latvijas čempiontitulu liepājnieki sagaidīja vien jaunajā gadu tūkstotī un jau neatkarīgas Latvijas apstākļos. (par Liepājas "Zvejnieku" - nākamajā rakstā)

Tā tomēr nebija, ka līdz ar "Sarkanā metalurga" pāreju citā līmenī Liepājas futbols zaudētu savu pārstāvniecību Latvijas čempionāta A klasē. Jau 1957.gada rudenī tiesības tur spēlēt bija izcīnījusi Tosmares kuģu būvētavas komanda trenera Pētera Jurčenko vadībā (strikti ņemot Tosmare gan laikam nav gluži Liepājas daļa, bet Tosmares futbolu skatīt atsevišķi no Liepājas futbola būtu diezgan dīvaini). Talantīgu spēlētāju (no dažādām PSRS republikām) Tosmares komandā netrūka - var pieminēt kaut vai Arnoldu Elmae un V.Koidu, kas vēlāk arī "Zvejnieka" meistarkomandā nebija lieki. 1958.gadā Tosmares komanda tika līdz Latvijas kausa finālam, kur tikai pārspēlē piekāpās Rīgas RER, bet valsts čempionātā tajā pašā gadā izcīnīja trešo vietu.

Vēl turpmākos vairākus gadus Tosmares komanda turpināja būt pietiekoši konkurentspējīga. Lai arī mūžībā aizgāja Pēteris Jurčenko (kopš 1958.gada Tosmares komandas treneris bija cits bijušais "Sarkanā metalurga spēlētājs - Raimonds Dambis), bet daudzi labākie komandas spēlētāji aizgāja uz meistarkomandu, 1961.gadā Tosmare spēja otro reizi izcīnīt Latvijas čempionāta bronzas medaļas, bet 1964.gadā - otro reizi tikt Latvijas kausa finālā. Diez vai šādi rezultāti būtu iespējami, ja Tosmarē regulāri nespēlētu meistarkomandas treneru nežēlastībā kritušie labākie Liepājas futbolisti - tā Tosmares vienības rindās paspēja uzspēlēt Žanis un Arvīds Zviedri, Mārtiņš Lube un virkne citu PSRS čempionātā rūdījumu guvušu futbolistu. Negatīvais šajā komandā gan bija tas, ka gluži tāpat kā "Zvejnieks" Tosmare nebija īsta Liepājas komanda - tās spēlētāji bija salasīti no malu malām un kadru mainība - iespaidīga.

Drīzāk par latvisku komandu varētu saukt otru sešdesmito gadu sākumā savus labākos gados piedzīvojošo Liepājas komandu - LMR. Tās treneris bija ilggadīgais "Sarkanā metalurga" pussargs Harijs Feldmanis, bet komandas sastāvā bija gan meistarkomandā spēlējušie Lazdenieks, Āboltiņš, Prokofjevs, Gusevs, Jānis Karaškēvics un E.Feldmanis, gan arī jaunie un talantīgie Voldemārs Frīdenbergs, Harijs Balcers, Cielēns, Proguļbickis un citi. Divus gadus pēc kārtas (1962. un 1963. gadā) LMR kļuva par Latvijas kausa ieguvēju, turklāt pirmo reizi - pat vēl nespēlējot Latvijas čempionāta augstākajā līgā. Arī 1963.gada sezonas sākums Latvijas čempionātā LMR bija ļoti veiksmīgs, taču šai komandai bija lemts diezgan neveiksmīgs liktenis. Proti, pēc spēles Ukrainā PSRS kausa izcīņā LMR futbolisti vilcienā bija sarīkojuši skandālu, tikuši no vilciena izsēdināti, radās skandāls un komanda tika diskvalificēta, apraujot vairuma tās spēlētāju karjeras.

Tosmares komanda 1965.gadā pārtapa par "Baltiku", bet LMR vietu Latvijas čempionātā ieņēma cita Liepājas komanda - "Dinamo". Ar to sākās Liepājas futbola īsteni melnie gadi Latvijas meistarsacīkstēs, kuros liepājnieki reti apgrozījās pat Latvijas čempionāta tabulas vidusdaļā. "Baltika" gan vēl pāris gadus turējās - 1965.gadā tā pat izcīnīja Latvijas kausu (uzvaras vārtus finālā pret Rīgas "Kompresoru" guva ilggadīgais komandas spēlētājs Matrosovs), bet gadu vēlāk - tika līdz kausa finālam. Daži "Baltikas" spēlētāji - Aleksandrs Mališevs, Kārlis Grundmanis un citi vēlāk uzspēlēja arī "Zvejnieka" rindās.

"Dinamo" augstākajā līgā nospēlēja trīs sezonas, labākajā no tām bija 8.vietā, bet 1967.gadā kā turnīra vājākā komanda no A klases izkrita. "Baltikas" rezultāti kopumā bija labāki, bet tāpat komanda lielākoties dzīvoja pa turnīra tabulas lejasgalu un Liepājas futbola līdzjutēju prasības pret komandu no piecdesmito gadu kategoriskās prasības pēc zelta bija pārvērtušās par vienkāršu vēlmi saglabāt vietu augstākajā līgā. Ne kādreizējā "Sarkanā metalurga" pussarga Leona Valinska stāšanās pie "Baltikas" stūres, ne nebeidzamas sastāva maiņas neko sevišķu nedeva - tā rezultātā 1966.gadā iegūtā 6.vieta Latvijas čempionātā "Baltikas" vārdam tā arī palika labākais sasniegums.

1970.gadā "Baltika" bija pārtapusi par "Atlantiju", taču jauns vārds nenesa jaunu slavu. 1972.gadā "Baltikas" vietā Liepājas komandai atkal bija skanīgs vārds - "Sarkanais metalurgs". Taču tas, protams, nebija piecdesmito gadu "Sarkanais metalurgs", bet gan stipri viduvēja amatieru komanda, kurai ar brāļu Zviedru, Ziņģu un Drāznieka komandu kopīgs bija tikai nosaukums. Pēc gada "Metalurga" vietā stājās "Baltija", kas savukārt vēl pēc gada pārtapa par "Daugavu" (dīvains nosaukums, ievērojot, ka septiņdesmitajos gados mode saukt visu pilsētu futbola komandas par "Daugavām" jau sen bija pārgājusi). Un šis vārds Liepājas komandai nesa vienu no lielākajiem pazemojumiem pilsētas futbola vēsturē - izkrišanu no augstākās līgas, turklāt ne tikai pārliecinošu, bet iezīmējušos arī ar to, ka ne visās spēlēs "Daugava" spēja savākt vienpadsmit spēlētājus, ko sūtīt laukumā...

Divas nākamās sezonas liepājnieki augstākajā līgā nespēlēja, taču 1976.gada rudenī tiesības augstākajā līgā atgriezties izcīnīja "Sarkanā metalurga" komanda bijušā "Zvejnieka" futbolista, spēlējošā trenera Valērija Obrivina vadībā. Pirmajā gadā gāja smagi un tikai pārspēlēs izdevās saglabāt vietu A klasē, bet 1978.gadā "Sarkanais metalurgs" izcīnīja labāko vietu Liepājas komandām pēdējo desmit gadu laikā - 7. Varbūt tas nebija sevišķi augsts sasniegums, taču uz iepriekšējo gadu rezultātu fona arī septītā vieta nebija slikta, turklāt "Sarkanā metalurga" rindās šajā gadā iemirdzējās patiesa futbola zvaigzne - Jānis Intenbergs. Līdzās Intenbergam "Metalurgā" spēlēja Osipovs, Kļimovskis, Soņa, bet trenera vietu pēc kāda laika ieņēma Manfrēds Jaunskalža. Labākais sasniegums "Sarkanajam metalurgam" bija 5.vieta, ko izdevās izcīnīt 1979. un 1985.gados. Pa vidu gan nāca vēl viena izkrišana no A klases 1983.gadā un atgriešanās tajā pēc sezonas pārtraukuma. Astoņdesmito gadu vidus "Sarkanā metalurga" komandas galvenais vilcējspēks bija neilgi "Zvejniekā" uzspēlējušais Sergejs Kļiņičevs, kas vairākus gadus bija tās labākais vārtu guvējs ar aptuveni piecpadsmit vārtiem sezonā, bet jo tuvāk nāca Padomju Savienības gals, jo vairāk "Sarkanā metalurga" rindās izšķirošajās spēlēs laukumā nāca "Zvejnieka" spēlētāji, tādējādi samazinot atšķirību starp šīm divām komandām.

Pēdējos padomju gados "Metalurga" uzbrukumā spīdēja Jānis Zuntners, tā sastāvā paspēja uzspēlēt arī Einārs Gņedojs, Ainārs Linards, Ilmārs Mežs, Rolands Bulders, atsevišķus mačus ar komandu aizvadīja arī "Zvejnieka" zvaignze Intenbergs.

1990.gadā no komandas nosaukuma tika atmests vārds "Sarkanais" un kā vienkārši "Metalurgs" tā piedalījās jaunizveidotajā Baltijas līgā. Par veiksmīgu šo dalību gan nenosaukt - iegūta priekšpēdējā vieta, taču vismaz kā šī diezgan dīvainā turnīra dalībnieki liepājnieki bija paspējuši atzīmēties.

1991.gadā Liepājas "Olimpija" (tā bija pārsaukts kādreizējais "Zvejnieks") atteicās no dalības PSRS čempionātā, un "Metalurgs" ar to apvienojās, izveidojot komandu, kura atkal Latvijas čempionātā varētu cīnīties par augstākajām vietām.

_________________
www.metalfans.co.nr
http://twitter.com/Metalfans
http://twitter.com/ost_metalfans
--------------------------

3.daļa

PSRS čempionāta B klasē Liepājas "Sarkanais metalurgs" debitēja 1960.gadā un pie uzvarām vietējā mēroga turnīros pieradušie Liepājas futbola cienītāji ar nepacietību gaidīja komandas debiju augstākā līmenī. Komandā netrūka gan pieredzējušu spēlētāju - tādu kā Žanis Zviedris, Harijs Feldmanis, Miervaldis Drāznieks, gan jauno talantu - tādu kā Jemeļjanovs, Morozovs un Kļava. Komandai bija laba pussargu līnija un uzbrukums, taču aizsardzība un vārtsargs pēc PSRS čempionāta standartiem spoži nebija. Tomēr lielu sezonas daļu "Sarkanais metalurgs" turnīra tabulā atradās pietiekami augstās vietās un vien sezonas beigās nokrita uz 8.vietu, ko Liepājas futbola fani uzņēma kā pamatīgu neveiksmi. Pēc nebūt ne neveiksmīgās sezonas nācās atkāpties ilggadīgajam liepājnieku trenerim Afanasijam Ptičkinam.

Ja turpinājums būtu kaut vai tādā pat līmenī, viss būtu labi, taču sākot ar 1961.gadu meistarkomandā (tajā gadā tā dēvējās par LMR) sāka ienākt arvien vairāk citu PSRS republiku futbolistu, vietējos talantus nobīdot uz rezervistu soliņa. Komandā ienāca tādi futbolisti kā Imberšvilli un Serovs, komanda pazaudēja savas spēles rokrakstu un vienīgais, kas to vilka uz priekšu, bija Žanis Zviedris. Rezultātā līgā tika ieņemta pēdējā vieta.

Pēc neveiksmīgās sezonas no trenera posteņa tika atlaists meistarkomandas pirmās sezonas komandas kapteinis Harijs Feldmanis un pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības laikiem pie Liepājas galvenās komandas stūres stājās treneris iebraucējs - Ļevs Korčebokovs. Savulaik Korčebokovs bija spēlējis pat PSRS izlasē un no viņa gaidīja kvalitatīvu lēcienu komandas (kas 1962.gadā ieguva savu "klasiskāko" nosaukumu - "Zvejnieks") sniegumā. Sākotnēji Korčebokovs komandas rindās iekļāva virkni Liepājas futbola audzēkņu - to rindā Mārtiņu Lubi, Voldemāru Frīdenbergu, Dzērvi, citu Latvijas pilsētu futbola audzēkņus Usanovu, Gavriļuku, Eglīti, Gusarenko, taču visai drīz viņš sāka atteikties no vietējiem futbolistiem par labu iebraucējiem. Pēc 1962.gada sezonas, kurā "Zvejnieks" B klasē ieņēma 11.vietu, Korčebokovs no komandas atskaitīja Arnoldu Elmae, Mārtiņu Lubi, Jāni Karaškevicu un Liepājas publikas mīluli Žani Zviedri, kas iepriekšējā sezonā bija bijis komandas labākais vārtu guvējs. Lai arī faktiski Korčebokova jaunie spēlētāji no citām PSRS republikām par liepājniekiem labāki nebija, 1963.gadā šāda stratēģija viņam nesa augļus - komanda ieguva līgā 7.vietu, lai arī lielā mērā pateicoties piesardzīgai stratēģijai, visās spēlēs spēlējot uz neizšķirtu.

Pēc sezonas Korčebokovs tika uzaicināts strādāt ar Rīgas "Daugavu", bet "Zvejnieka" rezultāti sāka iet uz slikto pusi. 1964.gadā līgā tika iegūta 13.vieta (ar ļoti vāju sniegumu uzbrukumā), bet 1965.gadā - tikai 16.vieta. Vienojošā problēma "Zvejniekam" jau sākot ar sešdesmito gadu vidu gandrīz vienmēr bija bezzobains uzbrukums, tā 1966.gadā, kad komandas vieta tabulā nebija pat dramatiski slikta (12. vieta 17 komandu konkurencē), "Zvejnieka" futbolisti bija guvuši tikai 14 vārtus, tikpat maz cik turnīra pastarīši - Vitevskas "Dvina".

2.līgas lejasgala komanda "Zvejnieks" turpināja būt arī sekojošos gadus. Mainījās treneri - Korčeboku aizstāja Boriss Graps, tad nāca Raimonds Dambis. Mainījās spēlētāji - komandā ienāca Harijs Ģībietis, no jaunieša-rezervista par stabilu pamatsastāva vīru pārvērtās Mārtiņš Lube, aizsardzībā viņam līdzās iespēlējās Andris Dzērve un Kārlis Grundmanis, bet pussargu līnijā - Voldemārs Frīdenbergs, nāca un gāja spēlētāji-iebraucēji.

Taču sešdesmito gadu beigās kādu laiku šķita, ka "Zvejnieks" ir pamodies. Komandā bija parādījies rezultatīvs uzbrucējs - Vladimirs Lučiņins, kurš 1969.gada sezonā guva 14 vārtus (līdz tam laikam labākais rezultāts "Zvejnieka" spēlētāju vidū), un Raimonda Dambja vadītā komanda vēl trīs kārtas pirms čempionāta beigām atradās turnīra tabulas 3.vietā, tomēr pēdējās trīs kārtās tika piedzīvoti sāpīgi zaudējumi un komanda atkrita uz 10.vietu. Gadu vēlāk rezultātu izdevās par vienu pozīciju uzlabot.

Septiņdesmitajos gados uz vairākiem gadiem "Zvejnieka" vadībā nostabilizējās treneru duets Afanasijs Ptičkins - Raimonds Dambis. Rezultāti gan bija mainīgi - 1971.gadā "Zvejnieks" 20 komandu konkurencē bija 19, gadu vēlāk - 13, tad desmitais, bet 1974.gadā - atkal tikai 16. No šī laika futbolistiem ievērojamākie droši vien bija universālais Manfrēds Jaunskalža, Jānis Dreimanis, Valentīns Obravins, Jurijs Romaņenkovs, Viktors Škoda un Juris Ernštreits. Kādu laiku "Zvejnieka" rindās uzspēlēja arī Ilmārs Dambrāns un Ivans Budakovs, kas Latvijas čempionātā bija labāko uzbrucēju vidū, taču meistarkomandā par zvaigznēm ne viens, ne otrs nekļuva. Kad dažus gadus pēc sava spožās debijas "Zvejnieka" rindās norietēja Vladimira Lučiņina zvaigzne, atkal jau "Zvejniekam" trūka spēlētāja ar spēju rezultatīvi noslēgt uzbrukumus. Tā 1971.gadā labākais komandas vārtu guvējs bija Jaunskalža ar 4 gūtiem vārtiem, bet gadu vēlāk Dreimanis un Obrivins - ar pieciem.

"Zvejnieka" spēlē gluži jaunas notis parādījās 1978.gada vasarā, kad par komandas treneri tika uzaicināts viens no labākajiem treneriem Latvijas čempionātā - Boriss Reinholds, kas bija veiksmīgi iepriekš strādājis ar Rīgas RER un "Enerģija" vienībām. Pirmajās piecās spēlēs Reinholda vadībā "Zvejnieks" izcīnīja uzvaras, un arī tālākās spēles bija labas. Turklāt Reinholds "Zvejniekā" iesaistīja Ilmāru Verpakovski, kas vēlāk kļuva par vienu no komandas būtiskākajiem spēlētājiem. Nākamajā sezonās Reinholds solīja cīnīties par iekļūšanu pirmajā līgā (diezgan ambiciozs mērķis komandai, kas iepriekšējo gadu pabeigusi 17.vieta līgā), taču tie izrādījās tikai tukši vārdi un solītie rezultāti izpalika. Reinholds tika atstādināts pēc neveiksmīga 1980.gada sezonas sākuma.

Astoņdesmitajos gados "Zvejniekā" atkal notika vairākas treneru maiņas, un komandas vadībā paspēja pastrādāt tādi speciālisti kā Obravins, Eduards Vlasovs, Vladimirs Žuks un arī Jānis Mežeckis. Taču laukumā komandai šos gadus bija viens neapšaubāms līderis - un proti, Jānis Intenbergs, neapstrīdami labākais Latvijas uzbrucējs šajā desmitgadē. Ja 1982.gadā viņš atkārtoja Lučiņina rekordu - 14 vārti sezonā, tad gadu vēlāk viņš "Zvejnieka" rindās sasita jau 20 vārtus, bet 1984.gadā - veselus 28, vairāk kā visi pārējie komandas spēlētāji kopā, bet kopumā PSRS čempionātā "Zvejnieka" rindās viņš guva 107 vārtus. Jau 18 gadu vecumā "Zvejnieka" rindās debitēja vēl viens ievērojams uzbrukuma līnijas spēlētājs - Ainārs Linards, kurš gan nebija tik veikls vārtu guvējs kā Intenbergs (viņa labākais guvums bija 6 vārti 1983.gadā). Kad uz "Daugavu" pārgaja Intenbergs, par komandas galveno spēku uzbrukumā kļuva Ilmārs Verpakovskis, kas 1985.gadā guva 15 vārtus, bet 1986. - 17. Ilgākus gadus "Zvejnieka" rindās spēlēja arī Jānis Zuntners, taču lielu daļu astoņdesmito gadu viņš pavadīja Latvijas čempionātā. Ilgus gadus stabils "Zvejnieka" vārtsargs bija Igors Belovs, bet astoņdesmito gadu vidū viņu aizstāja tolaik jaunais Raimonds Laizāns.

"Zvejnieka" ieņemtās vietas PSRS 2.līgā astoņdesmitajos gados kopumā bija labākas nekā iepriekšējās desmitgadēs - divreiz izdevās sasniegt sesto vietu un nopietns panīkums pienāca vien desmmitgades beigās, kad komandu pārņēma nebeidzamas kadru maiņas un arī Padomju Savienība jau plīsa pa visām vīlēm. 1989.gadā PSRS čempionātā "Zvejnieks" nostartēja pat sliktāk par otro Latvijas komandu savā līgā - pirms pāris gadiem izveidoto Jelgavas RAF.

Pēdējā sezona PSRS čempionātā liepājniekiem bija 1990.gadā, kad "Zvejnieks" bija ticis pārsaukts par "Olimpiju" (lai gan, protams, šī komanda nebija neatkarīgās Latvijas slavenās "Olimpijas" tieša pēctece). Komandas sastāvs nebija slikts, taču komandas aizsardzība bija stipri gados paveca. Vārtos spēlēja 34 gadus vecais "Daugavas" veterāns Aleksandrs Kulakovs, bet no pamatsastāva aizsargiem jaunākais bija 29 gadus vecais Sergejs Anaškins, bet vecākais - 34 gadīgais Visvaldis Danga. Pussargi un uzbrucēji kopumā bija gados jaunāki - tur vienīgi Genādijs Šitiks un Intenbergs bija piecdesmitajos gados dzimuši, bet bieži spēlēja arī padsmitgadnieks Andrejs Kostenko un tikai nedaudz vecākie Helmuts Mežs, Igors Šuļženko un Sergejs Govoruha, bet uzbrukuma līderis bija Rolands Bulders, kas ar savu spēli ne vēl ilgus gadus priecēja Latvijas futbola līdzjutējus. Kopumā šis sastāvs līgā ieņēma 7.vietu, atpaliekot no principiālajiem pretiniekiem RAF, lai arī savstarpējās spēlēs liepājniekiem bija veicies labāk.

Tā arī beidzās "Zvejnieka" gaitas PSRS čempionātos. Atskatoties uz komandas bilanci PSRS čempionātā, tā kopumā bija vairāk negatīva - 1078 spēlēs izcīnītas 277 uzvaras, 351 neizšķirts un 450 zaudējumi, un ne reizi kopvērtējumā nebija tikts augstāk par septīto vietu. Taču no otras puses Liepājā šajos gados spēlēja daudzas spēcīgas PSRS komandas, un bija arī vairāki gadi, kad "Zvejnieka" spēle patiešām priecēja daudzos Liepājas futbola līdzjutējus.

_________________
www.metalfans.co.nr
http://twitter.com/Metalfans
http://twitter.com/ost_metalfans
--------------------------

4.daļa (noslēgums)

1991.gadā zem "Olimpijas" vārda apvienojoties meistarkomandai un Liepājas Latvijas čempionāta vienībai, pilsētai, kurā piedzimst vējš, beidzot pēc ilgāka pārtraukuma atkal bija futbola komanda, kas bija spējīga Latvijas čempionātā cīnīties par visaugstākajām vietām. Bija pagājuši veseli 30 gadi, kopš Liepāja bija Latvijas čempionātā izcīnījusi pēdējās medaļas, un komandai, kuras sastāvā spēlēja tādi rūdīti vīri kā Ilmārs Verpakovskis, Jānis Intenbergs, Ainārs Linards, Helmuts Mežs, Jānis Zuntners un citi, neapšaubāmi bija pa spēkam izcīnīt arī čempionu titulu.

Šajā gadā Latvijas čempionāta augstākajā līgā spēlēja veselas 20 komandas, kas bija sadalītas divās grupās, bet pēc diviem apļiem tika izveidotas divas jaunas grupas - cīņai par vietām pirmajā un otrajā desmitā. Savā pirmajā grupā "Olimpija" izcīnīja pirmo vietu, bet finālgrupā nācās samierināties ar trešo pozīciju. Iespējams, gala iznākums būtu citāds, ja sezonas gaitā "Olimpiju" nebūtu atstājis tās labākais uzbrucējs Intenbergs, kas bija jau paspējis čempionātā gūt 19 vārtus. Verpakovskis un Linards gan arī savu vārtu tiesu sasita, taču ar to tomēr nepietika, lai pārspētu divas labākās Rīgas vienības - "Skonto" un "Pārdaugavu". Arī Latvijas kausa izcīņā liepājnieki tika tālu, bet ne līdz galam - pusfinālā viņus pārspēja vēlākie kausa uzvarētāji - Daugavpils "Celtnieka" futbolisti.

Pirmā atjaunotās Virslīgas sezona "Olimpijai" padevās pagalam neveiksmīga - izcīnīta vien sestā vieta pie nevarīga snieguma gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Nav brīnums, ka trenerim Aleksandram Jurenko šis bija pirmais un pēdējais darba gads ar "Olimpijas" komandu.

Nākošajā gadā, kad trenera amatu komandā atkal bija uzņēmies Jānis Zuntners, kas bija aizvedis "Olimpiju" pie 1991.gada bronzas medaļām, rezultāts bija vēl skumjāks. Ja komandas labākie vārtu guvēji O.Rudenko, F.Kotovs un A.Berezins katrs spēja gūt vien pa četriem vārtiem, bet vārtsargi Igors Koršakovs un Jaroslavs Farions bumbu no saviem vārtiem bija spiesti ņemt vidēji vairāk kā divas reizes katrā spēlē, savādāku rezultātu pat iedomāties būtu grūti.

Lai kritiens būtu pabeigts, pietrūka vēl tikai viena - izkrišanas no Virslīgas, un to liepājnieki paveica 1994.gadā. Komanda, kas bija ieguvusi jaunu nosaukumu - FK Liepāja, nepavisam nespēja gūt labus rezultātus. Sastāvs tai uz papīra bija gana labs, taču vairumam komandas vadošo spēlētāju labākie gadi sen bija aiz muguras. Vārtsargam Farionam - 33, Sergejam Kļiņičevam - 36, Verpakovskim - 36, spēlējošajam trenerim Zuntneram - 36, Intenbergam - 35, Berezinam - 34. Rezultātā - 11.vieta divpadsmit komandu konkurencē, pavisam minimāli apsteidzot Daugavpils "Ķīmiķi".

Vietu Virslīgā Liepājai izdevās saglabāt, apvienojot komandu ar izjukušo Rīgas FC DAG vienību un pārsaucoties par DAG/Liepāja. Sastāvā pamatā bija Liepājas futbolisti - no DAG tajā bija vien Kibarts, Kasjans un Kraglihs, plus treneris Viktors Ņesterenko. Pirmo čempionāta apli komanda aizvadīja pagalam vāji (vien četri punkti), taču turpmākajā gaitā punktu bagāža sāka papildināties ievērojami straujāk. Augstāk par 8.vietu turnīra tabulā gan pacelties neizdevās, bet komandā labi iekļāvās gados jaunākie spēlētāji - Jānis Rinkuss, Viktors Dobrecovs, Maksims Kasjans, Viktors Baskakovs. Šajā gadā notika arī Liepājas futbola debija eirokausos (pateicoties iepriekšējā gada DAG sasniegtajam Latvijas kausa finālam), cīnoties pret spēcīgo Nīderlandes Feyenoord, tiesa - Rīgā, nevis Liepājā. Lai arī šajās spēlēs tika piedzīvotas smagas sagrāves (ar 0-6 un 0-7), tā Liepājas komandai bija noderīga skola. Latvijas kausā arī tika sasniegta finālspēle. Taču pēc sezonas Ņesterenko no amata tika atstādināts, komandā notika kārtējās pārmaiņas, no tās nosaukuma pazuda "DAG" un arī sastāvā netrūka izmaiņu.

1996.gadā Liepājas komanda turpināja atgūties no krīzes un kopvērtējumā izcīnīja piekto vietu. Netrūka gan arī dažādu negludumu - sezonas laikā tika atstādināts komandas galvenais treneris Vladimirs Žuks, kura vietā nāca lietuvietis Šendels Geršovičs, kuru pašu arī atstādināja sezonas beigās. Komandai nepagāja garām kārtējā finansiālā krīze, rudenī tā no FK Liepāja pārvērtās par par "Baltiku", bet sezonas beigās, kad tai atbalstu sāka sniegts uzņēmums "Liepājas metalurgs" - par "Baltika/Metalurgs".

1997.gadā beidzot Liepājas komandai pienāca ilgi gaidītā stabilitāte - Liepājas Metalurga paspārnē un ar tādu pat nosaukumu komanda ieguva ilgstpējīgas attīstības pamatu. 1997.gadā komanda bijušā Latvijas izlases vadītāja Jāņa Giļa vadībā čempionātā ieņēma piekto vietu, bet turpmākos desmit gadus nemainīgi bijusi Virslīgas medaļnieču vidū.

1998.gadā ar Juriju Popkovu galvenā trenera amatā Metalurgam izdevās kļūt par Latvijas otro komandu (aiz nemainīgās čempionvienības Skonto). Šajā gadā īsteni uzspīdēja Viktora Dobrecova zvaigzne - ar 23 gūtiem vārtiem viņš kļuva par Virslīgas rezultatīvāko spēlētāju. Viņa partneris uzbrukumā Rolands Bulders guva vēl 13 vārtus, turpinājās arī jauno spēlētāju - Māra Verpakovska un Ģirta Karlsona progress. Arī Latvijas kausā tika sasniegts fināls.

Pēc sudraba un kausa fināla nākamajā gadā Metalurga vadība ar Sergeju Zaharjinu priekšgalā no komandas gaidīja tikai vienu - uzvaru Latvijas čempionātā. Komanda bija pastiprināta ar vairākiem lietuviešu un baltkrievu leģionāriem, taču Skonto atkal guva virsroku. Eirokausu ietvaros Liepājā paviesojās Polijas "Lech", kuru savā laukumā Metalurgs pārspēja, taču pretinieku laukumā piedzīvotais zaudējums liedza Liepājas komandai cīņu UEFA kausā turpināt. Dobrecovs otro gadu pēc kārtas kļuva par Virslīgas labāko vārtu guvēju un šoreiz tika atzīts arī par tās labāko uzbrucēju.

Kad 2000.gada sezonas vidū bija skaidrs, ka titulu Metalurgs atkal neizcīnīs, no amata tika atstādināts Popkovs. Viņa vietā stājās Anatolijs Šeļests no Krievijas, kura vadībā divus gadus pēc kārtas Metalurgs izcīnīja bronzas medaļas. 2001.gadā Metalurgs visas sezonas garumā cīnījās par zeltu, taču beigās piekāpās ne vien Skonto, bet arī Ventspils komandai. Par komandas rezultatīvāko uzbrucēju kļuva viesspēlētājs no Krievijas Aleksandrs Kasatonovs, apsteidzot līdzšinējo uzbrukuma līderi Dobrecovu. Kasatonovs veiksmīgi nosedza robu, kas Metalurga rindās bija radies, pirms sezonas uz Skonto pārejot Mārim Verpakovskim.

2002.gadā Metalurgā notika kārtējās treneru maiņas - vispirms pie tās stūres stājās Vladimirs Muhanovs, bet pēc aizvadītām piecām spēlēm viņu nomainīja Viktors Lukins, kurš vairāk uzticējās vietējiem futbolistiem. Komandā notika paaudžu maiņa, kas gan neliedza trešo gadu pēc kārtas Metalurgam kļūt par trešo spēcīgāko Latvijas komandu un kārtējo reizi sasniegt Latvijas kausa finālu (un atkal tajā zaudēt).

2003.gadā Metalurgam bija labākais uzbrukums Latvijas čempionātā un tā līderi Dobrecovs un Ģirts Karlsons ieņēma pirmās divas ailītes Virslīgas labāko vārtu guvēju tabulā (turklāt Dobrecovs iesita veselus 36 vārtus), taču aizsardzībā spēle nebija ne tuvu tik laba, turklāt divas reizes tika piedzīvoti zaudējumi pret principiālajiem pretiniekiem venstpilniekiem un rezultātā čempionātā tika iegūta otrā vieta. Mērķis izcīnīt zeltu tomēr tā arī netika sasniegts un Metalurgu nākamajā gadā atkal vadīja jauns treneris - lietuvietis Zeļkjāvičs.

Atkal atkārtojās iepriekšējā gada scenārijs - Kasatonovs un Dobrecovs bija līgas labākie vārtu guvēji, Metalurgs uzbrukumā bija pārliecinoši labāks par Skonto, taču aizsardzībā rīdziniekiem līdzi neturēja, ne Viktors Spole, ne Aleksejs Krucs nebija labāki par Skonto vārtsargu Piedelu, bet cīņā par titulu liktenīgs izrādījās liepājnieku zaudējums Daugavpils Dinaburgai. Tomēr uzticību Zeļkjāvičam Metalurga vadība nezaudēja un 2005.gadā viņa vadībā beidzot Liepājā atgriezās Latvijas čempionāta zelts.

Ar savu uzvaru Metalurgs pārtrauca ilgo Rīgas Skonto hegemoniju, turklāt visas sezonas garumā komanda ne mirkli neradīja šaubas par savu pretenziju uz titulu pamatotību. Beidzot komandā bija sabalansētas visas līnijas. Uzbrukumā plosījās Dobrecovs un Kasatonovs, Spole bija stabils vārtos, lielā mērā pateicoties aizsargu Denisa Ivanova, Dzintara Zirņa un Oskara Kļavas uzticamajai spēlei, bet pussargu līnijā neapšaubāms līderis bija Genādijs Soloņicins. Liela loma titula izcīnīšanā bija arī lietuviešiem Mindaugam Kalonam un Miceikam, arī gruzīnam Mikadzem. Latvijas kausa finālā gan Metalurgam nedaudz nepaveicās - papildlaikā pēc Miceikas gūtajiem vārtiem tas izvirzījās vadībā, taču atlikušajās minūtēs Ventspils atbildēja ar diviem precīziem raidījumiem, un Liepājas komanda jau piekto reizi neatkarīgās Latvijas apstākļos zaudēja kausa finālā.

2006.gadā titulu nosargāt neizdevās, par diviem punktiem Metalurgu turnīra tabulā apsteidza FK Ventspils. Turklāt - standarta veidā, proti, uz labākas aizsardzības rēķina, lai arī Metalurgam bija uzreiz trīs spēlētāji rezultatīvāko vārtu guvēju pieciniekā - Karlsons, Miceika un Kristaps Grebis. Bija gan šajā gadā arī iepriecinoši elementi. Pirmkārt, Metalurgs debitēja Čempionu līgā (divas reizes piekāpjoties bijušā Liepājas publikas mīluļa pārstāvētajai Kijevas Dinamo), taču galvenais prieks bija par beidzot izcīnīto uzvaru Latvijas kausā. Līdz ar to pirmo reizi Liepājā nokļuva neatkarīgās Latvijas kauss - jo, kā zināms, arī slavenajai trīsdesmito gadu Olimpijai to iegūt nebija izdevies.

2007.gada sezonas vidū viss liecināja, ka Metalurgs spēs izcīnīt otro titulu, it īpaši kad tas Ventspilij bija priekšā par veseliem 11 punktiem, taču sezonas noslēgums liepājniekiem neizdevās, kamēr Ventspils bija ieskrējusies un tā rezultātā Metalurgs tikai ar viena punkta pārsvaru apsteidza futbola klubu "Rīga" cīņā par čempionāta otro vietu. Nav brīnums, ka komandas treneris Zeļkjāvičs savu vietu zaudēja, to atdodot bijušajam Latvijas izlases vadītājam Jurijam Andrejevam.

Kad 2008.gada sezonā Metalurgs tā arī nekādi nespēja ieskrieties, jautājums pamatā bija par to, cik ilgi Zaharjinam pietiks pacietības un uzticības Jurija Andrejeva spējām komandu no krīzes izvest. Pirmajam aplim pietika, bet otrā apļa sākumā Andrejevs no trenera amata tika atstādināts un augusta sākumā viņa vietā stājās vācietis Rīdigers Abramčiks. Vai viņa vadībā Metalurgam izdosies atgūt zaudētās pozīcijas, par to pagaidām spriest ir pāragri. Taču skaidrs ir viens - Liepājas futbola tradīcijas un daudzie pagātnes panākumi citas vietas kā pirmās neatzīst.

Statistika: savā vēsturē Liepājas komandas izcīnījušas 17 Latvijas čempionu titulus (septiņus - pirms kara, deviņus - padomju laikos, vienu - mūsdienu neatkarīgajā Latvijā) un vienpadsmit reizes kļuvušas par Latvijas kausa ieguvējām.

_________________
www.metalfans.co.nr
http://twitter.com/Metalfans
http://twitter.com/ost_metalfans
--------------------------

Par Verpakovska pāriešanu uz skonto no SA:

Maris - skontovskaja šļuha, ko regulāri LM-skonto spēlēs toreiz vēl RBM skandēja nozīmēja, ka par nodevēju viņu tomēr uzskatīja gan.

Tač Dainis ar katrā spēlē no tribīnes kliedza tā, ka pa visu Liepāju varēja dzirdēt: Māri - nodēvējs!!

2005. gada 3. marts:

Lasot ladu forumu, uzdūros šādam linkam. Lapas apakšpusē ievērtējiet LM mājas spēļu apmeklējumu pirms 12 gadiem:

''Liepājas metalurgs'' (14 spēles) - 2500, 1500, 2300, 1000, 3500, 1200, 2500, 2700, 1300, 2000, 800, 2000, 400, 1000.
Kopā: 24700
Vidēji: 1764

http://www.lff.lv/lv/virsliga/vesture/1999/

Šobrīd tā liekas fantastika.

Atkal uzdūros pāris rakstiem no nesenās vēstures.

2004. gada 4. jūlijs - LM Liepājā spēlē pret FK Ventspils. Šī ir tā spēle, par kuru Grodums jaunākais teica - ventspilnieki bija labāki. Bet es viņam atbildēju, ka labāki ir tie, kuri gūst vairāk vārtus. Teiksim tā - pretinieki spēlēja interesantāk, bet Metalurgs uzvarēja ar 4:0.

Dažas dienas vēlāk – 8. jūlijā – Liepājā vēl viena spēle. Šoreiz pret skonto, kas mūs apsteidza par 3 punktiem. Šoreiz LM bija pārsvars ne tikai rezultātā, bet arī sniegumā - uzvara ar 3:1, bet Katasonovam otrajā spēlē pēc kārtas divi gūti vārti.

Tā jau liekas, ka 2004. un 2005. gada komandas modelis bija labākais kluba jaunāko laiku vēsturē, bet, ja šābrīža sastāvs turpinās tik vienaldzīgi spēlēt principiālos mačos, tad nostaļģija kļūs vēl lielāka un būs jāpārvēršas par futbola emo

Tā laikam arī ir:) Es vēl pieplusotu Šeļesta sezonu, bet tajos mačos, kad krievi patiešām nopietni spēlēja nevis haltūrēja.